Piedzīvotais ar izrādi "Zvejnieka dēls"

Ar V. Lāča lugas "Zvejnieka dēls" izrādi Laumai balodei atmiņās palikuši vairāki atgadījumi: " Dažreiz, braucot pa dubļainajiem un grumbuļainajiem lauku ceļiem, salūza soli uz kuriem mēs sēdējām, bet arī to pacieta pašdarbnieki, saspiedās stiprāk uz stabilākiem soliem un klusēja. Dažreiz pat nācās no izrādes vietas kājām atnākt." (salūza norīkotā mašīna)

(No režisores L. Balodes atmiņu burtnīcas)

Nelaimīgā luga R. Briņka "Jaunaudze"

Režisore L. Balode atceras: "Ne vienmēr mūsu kolektīvam ir spīdējusi tikai saule, vecajā kultūras namā bija grūti strādāt, nebija skatuves pat ģenerālmēģinājumos (uz skatuves katru vakaru rādīja kino un mēģināja pēc pēdējā seansa) un lūk steigā gadās visādi. Tā iestudējot R. Briņka lugu "Jaunaudze", kur aktieru skaits sniedzās pāri 30, redzot nevisai patīkamas mizanscēnas, steidzos uz skatuves, bet nokļuvu slimnīcā ar smagu smadzeņu satricinājumu (pask. - Lauma nokrita no skatuves), vajadzēja nogulēt veselu mēnesi, darbs apstājās, skumji un sāpīgi to atcerēties. Kad iznācu ārā, aizrautīgi ķēros pie nokavētā darba. Tuvojās izrāde, sākām grimmēties, bet nevarējām sagaidīt galvenās lomas tēlotāju Jāzepu Stikānu, uztraucāmies, pēkšņi no slimnīcas atnāca ziņa, Stikāns ievietots slimnīcā ar lauztu plecakaulu. Tomēr izrāde notika, jo viens no ģimnāzistu lomas tēlotājiem - Šapkins uzņēmās šo galveno lomu. Protams izrāde nebija tādā līmenī, kā tai vajadzēja būt, bet mēs atvainojāmies skatītājiem."

(No L.Balodes atmiņu burtnīcas)

Piedzīvojumi un kuriozi iestudējot "Skroderdienas Silmačos" 1977. - 1979.gadā (2. un 3. iestudējums)

Izbraukumos ar 2. "Skroderdienām" ir gājis raibi. Kā jau amatierteātrim, mums grimma specialistu nebija un nav, grimējamies paši un palīdzam citiem. Tā Zāras (Antra Šteinberga) un Joskes (Daiņa Puškeira) tikšanās skatā, samīļošanās beidzās ar melno ūsu nospiedumiem uz Zāras vaiga, jo palīgi pārcentās ar grimma daudzumu. Zārai nekas cits neatlika, kā notēlot kautrību un ar plaukstām aizklāt abus vaigus un mukt prom.

Ir bijuši gadījumi, kad organizatori pasaka nepareizu izrādes laiku un ieradušies esam 2 stundas ātrāk. Varat iedomāties kā tas ir, ja amatieraktieri palikuši bez pusdienām, kolhoza veikals slēgts un kultūras darbiniece nav parūpējusies pat par tējas uzvārīšanu. Grūti klājās Silmaču saimniecei Antonijai (Ainai Kalvānei), Elīnai (Monikai Praņevskai) un Aucei (Ludmilai Kokarevičai), lai nosargātu izrādei paredzētos rekvizītus - pīrāgus. Beigās, vienalga, palika tikai viens gabaliņš. To nācās sagriezt sīkos kumosos un izkārtot gar šķīvja malu, lai skatītāji redz, ka šķīvī kas ir. Pēc šī gadījuma, vairs neviens no mājām nedevās nepaņēmis līdzi sviestmaizes un termosus. Ne velti saka - dzīve māca.

(L.Puškeire)

Par 3. "Skroderdienām Silmačos" režisore L. Balode atceras: "Notika rajona skate, mūsu kolektīvu izvirzīja uz starprajonu skati. Pēkšņi, kā zibens no skaidrām debesīm atnāca vēsts, viena no galveno lomu tēlotājām pēkšņi atsakās. Sagatavot jaunu lomas tēlotāju četru dienu laikā, būtiski ir neiespējami, tomēr atradās cilvēks no vecākās paaudzes - Zenta Pabērza, kura uzņēmās šo lomu un glāba visa kolektīva godu, starprajonu un republikas skatē par labu lomas tēlošanu saņēma uzslavu un godarakstu."

(No L.Balodes atmiņu klades)

Skates laikā Līvānos no situācijas bija jāmāk iziet Aleksim (Vilim Svirskim). Izrādē ir vieta, kur Antonija (Aina Kalvāne) iedod šalli, lai Aleksis uzdāvina to Elīnai (Ludmila Kokareviča). Brīdi kad tas jādara, Aleksis saka: "Man jānodod šī šalle..." bāž roku kabatā, bet šalles nav. Tā aizkulisēs izslīdējusi. Momentā tiek mainīts teksts "Man bija jānodot tev šalle, bet..." atmet ar roku un turpina tālāk īsto tekstu. Par šo attapību, vērtējot katra dalībnieka sniegumu, Vili uzslavēja komisijas locekle Nora Vētra Muižniece.

(L.Puškeire)

Gandrīz tragiski beidzās skats ar "krāsns speršanu "gaisā. Lai radītu pietiekami spēcīgu blīkšķi, vīri izdomāja šaut no bises ar tukšajām patronām griestos. Neviens nepadomāja, ka griestus klāj tīmekļi un putekļi, kas uzdzirkstīja un sāka kūpēt. Aizkulisēs esošie, visi skatījās augšup, vai nesāks degt. Tajā brīdī no griestiem atdalījās apmetuma gabals un krītot trāpīja Elīnai (Ludmilai Kokarevičai) pa aci. Tā pienācās likt jaunu grimmu un izrāde beidzās ar zilu aci.

(D. Puškeiris)

Vēl varam atzīmēt, ka mūsu "Skroderdienās", pirmo reizi Latvijā, Tomulīša (Alvīne Rudzāte) reāli uzgāza ūdeni Pindacīšai (Marijai Spūlei) un Bebenei (Annai Pabērzai). Tikai pēc mūsu piedalīšanās republikāniskajā skatē Stučkā (tagad Aizkrauklē), kur žūriju sastādīja ievērojami aktieri un režisori, šo tradīciju pārņēma lielie teātri. Līdz tam, laistīšanās ar ūdeni, tika imitēta. Tagad to pielieto gan teātros, gan brīvdabas izrādēs.

(L.Puškeire)

Ar šo izrādi saistās arī nepatīkamas atmiņas.Stučkā (tagad Aizkrauklē) republikāniskās skates laikā, Dūdara lomas atveidotājs pārvērtēja savu izturību alkohola lietošanā un uz izrādi ieradās pavisam bezspēcīgs tēlot. Viss kolektvs darīja ko varēja uzlabojot viņa pašsajūtu, bet rezultāta nebija.Visu izrādi viņš bija spējīgs vien sēdēt pie šujmašīnas un šūt. Toties pārējie izrādes dalībnieki runāja savu un viņa tekstu pārveidotu monologos. Tas bija liels kolektīva pārbaudījums. No žūrijas saņēmām atzinību par kolektīva saliedētību un principa "visi par vienu" ievērošanu.

(L.Puškeire)

M. Rītupes luga "Es pazinu tēva sētu".

Ar šo izrādi esam ceļojuši pa mūsu pašu rajonu, gan bijuši Lietuvā, Ukmerģē. Protams neiztika bez starpgadījumiem. Tā, viesojoties Galēnu k/n, saimniecei (Ludmilai Puškeirei) iznākot no mājas pagalmā, rokā palika durvju rokturis. Nekas neatlika kā ielikt savu tekstu un norīkot saimnieku (Ēriku Mazjāni) salabot durvis. Toties saimniekam, sirdslēkmes skatā krītot, saplīsa bikses. Pienācās izrādes laikā spraust ciet ar drošības adatu. Tā kā tērpi bija sameklēti atbilstošosi 70. - 80. gadu modei, tad par diegu drošību nevar galvot. Kolhoza iemetējai Zelmai (Sandra Mukāne), enerģiski darbojoties uz skatuves, pa sānu šuvi pārplīsa kleita, bet aktrise nesamulsa. Viņa šo notikumu veiksmīgi apspēlēja un tas kļuva no "defekta par efektu".

Ir bijuši gadījumi, kad viesizrādēs ir aizmirsts paņemt līdzi kāds rekvizīts vai dekorāciju daļa. Uz festivālu Ukmerģē nebija paņemtas mājas durvis, bet netīšām līdzi ielikušies lieki logu aizskari. Radās doma durvis aizvietot ar aizkariem un izskatījās kā ieeja verandā. Tā, kopīgiem spēkiem, kolektīvs iziet no dažādām kutelīgām situācijām.

Atgadījumi ceļā

Ir gadījies doties ceļā ar bojātu kultūras nama autobusu. Amatieraktieri paši bija šoferi un arī automehāniķi. Autobuss tika saremontēts, izmantojot saimniecībā pieejamas lietas - kanna, caurulītes, piltuves, kas tika novietoti uz atobusa motora un no malas atgādināja "dzimtenītes" tecināmo aparātu.

Atgadījumi ceļāAtgadījumi ceļā
 
© 2009 - 2016 Līvānu novada kultūras centra amatierteātris
Izstrāde un dizains no: arnico